Психология масс и анализ человеческого “Я”

Zigmunda Freida klasiskais darbs “Masu psiholoģija un cilvēka “Es” analīze” (Freud S. Massenpsychologie und Ich-analyse) ir veltīts psihoanalītiskās pieejas pielietošanai, lai pārvarētu robežu starp individuālo un sociālo psiholoģiju. Būtībā viņa darbs ir izvērsts psihoanalītisks komentārs par G. Lebona grāmatā “Pūļa psiholoģija” izklāstītajām idejām. Tomēr Freids nav apmierināts ar pūļa uzvedības fenomenu skaidrojumu: Lebons nav atklājis, no kurienes masām rodas vajadzība pēc vadoņa, kāpēc vadonis ietekmē pūļa uzvedību, kāds ir prestiža pamats? Freids pielieto jēdzienu “libido”, lai izskaidrotu organizētu masu psiholoģiju. Kā piemērus lielām sociālajām grupām viņš aplūko armiju un baznīcu. To īpatnība ir tā, ka indivīdu pieķeršanās masas vadonim ir lielāka nekā vienam otram. Freids uzskata, ka identifikācijas mehānisms ļauj atklāt abas saites: “Primārā masa ir indivīdu kopums, kas vienu un to pašu objektu ir novietojuši sava “Es-ideāla” vietā un tādējādi identificējušies savā “Es” viens ar otru.” Šajā pieķeršanās veidā Freids saskata ilgas pēc trūkstošā tēva (“pirmatnējās ordas tēva”). Freida uzskatu novitāte bija mēģinājums izskaidrot iemīlēšanās, hipnotiskās iedarbības, masveida uzvedības un seksuālās enerģijas (libido) transformāciju neirozes likumsakarības un fenomenus.