Мировоззрение ипдийских мыслителей

Savā darbā autors mēģina analizēt Rietumeiropas kultūras krīzes cēloņus un, meklējot atbildi, vēršas pie senindijas filozofijas un izcilākajiem Indijas domātājiem: Ramakrishnu, Vivekanandam, Tagoru, Aurobindo u.c. Autors iepazīstina lasītājus ar Indijas filozofijas pamatidejām trīs tūkstošgažu garumā. Visa grāmata ir veidota tā, ka Indijas domas attīstība tiek aplūkota kā divu pasaules uzskatu mijiedarbība un cīņa: ētiskā un mistiskā.
“Mistika ir pasaules uzskats tā ideālajā veidā. Cilvēks ar šādu pasaules uzskatu cenšas sasniegt garīgu saikni ar bezgalīgo Esamību, kurai viņš pieder kā Dabas daļa. Viņš pēta Visumu, lai izprastu noslēpumaino Gribu, kas tajā valda, un lai sasniegtu vienotību ar šo Gribu. Tikai garīgās vienotības stāvoklī ar bezgalīgo Esamību viņš redz savas eksistences jēgu un atrod spēku paciest ciešanas un rīkoties”.
“Patiesa ētika ir tikpat plaša kā Visums. Viss ētiskais ir saistīts ar vienīgo pamatprincipu: augstākais mērķis ir dzīvības saglabāšana un turpināšana. Savas dzīvības saglabāšana no augstākā mērķa viedokļa ir garīga pašpilnveidošanās, citu dzīvību saglabāšana no augstākā mērķa viedokļa ir darbības, ko veic savstarpējās palīdzības un mīlestības sajūtas ietekmē – visa ētika ir šajā. Un tas, ko mēs saucam par mīlestību, pēc savas būtības ir godbijība pret dzīvību. Visas materiālās un garīgās vērtības ir vērtības tikai tiktāl, ciktāl tās kalpo augstākajiem dzīvības saglabāšanas un turpināšanas mērķiem”. Alberts Šveicers.